Ojārs Vācietis bija slavens nevis ar savu frizūru un frizieri, nevis tērpiem, imidžu, vasaras atvaļinājumu maršrutiem, mobilo telefonu modeļiem, privātīpašumu interjeriem un sēņu mērcīšu receptēm, bet tikai tāpēc, ka bija tāds, kāds bija. Un rakstīja dzeju.

Gundega Repše

Tikko nācis klajā desmitais — pēdējais — Ojāra Vācieša Kopoto rakstu sējums. Tajā publicētās vēstules daudziem pirmo reizi atklāj cilvēku, kurš savā ikdienā bijis jūtīgs, godīgs, ironisks un izaicinošs. Gandrīz vienlaikus ar desmito sējumu lasītāju rokās nokļuvis arī žurnāla Rīgas Laiks aprīļa numurs ar I.Šlāpina rakstu "Sirdsapziņas noplēšamais talons" par Ojāru Vācieti kā pārliecinātu komunistu un kolaboracionistu. Saliekot kopā vēstules un šo rakstu, grūti noticēt, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku. Vēstulēs O.Vācietis kliedz par padomju varas noziegumiem, žurnāla rakstā viņš tiek personiski vainots totalitārisma stiprināšanā.

Laikraksts "Diena", 2003. gada 11. aprīlis