|
| Ojārs Vācietis dzimis Vidzemē, Valkas apriņķa Trapenes pagastā kalpu ģimenē 1933. gada 13. novembrī. 1940. gadā tēvs strādā izpildkomitejā par mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta direktoru, tāpēc, sākoties vācu okupācijai, tiek apcietināts. Ģimenei sākas grūti laiki. Vācietis no 1942. līdz 1948. gadam mācās Trapenes pamatskolā. Pēc tam līdz 1952.gadam mācās Gaujienas vidusskolā, aktīvi piedalās dažādos pasākumos un aktivitātēs. Publicēties vietējā un Rīgas presē sāk jau skolas laikā. Pirmo dzejoli viņš publicē Apes rajona laikrakstā "Sarkanā Ausma" 1950. gadā; dzejoli sauc "Miera balss". 1952. gadā iestājas Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Studē līdz 1957. gadam, taču nepabeidz, un 5. kursu pamet. Jau 1956. gadā tiek uzņemts rakstnieku savienībā. 1958. gadā sāk strādāt žurnālā "Liesma" par līdzstrādnieku. No 1959. līdz 1962. gadam strādā žurnālā "Bērnība" par atbildīgo sekretāru. 1966. gadā tiek izdots ļoti populārais un ātri izpirktais dzejoļu krājums "Elpa"; 1974. gadā izdod otru zīmīgāko krājumu "Visāda garuma stundas" 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas ir jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā neapdomīgi nesaudzīgā izmantošana. 1982. gadā dzejnieks saņem PSRS valsts prēmiju. Autora darbi sākuši arī otro dzīvi mūzikā, tie plaši izskanējuši skatuves mākslinieku balsīs un ieguvuši neparasti svarīgu vietu visā kultūras dzīvē. Vācietis vienmēr ir bijis maksimālists - vidusceļš viņam nepastāvēja; dzejnieks uzskatīja, ka jādzīvo "uz pilnu klapi" jeb par visiem 100%, jo darot savādāk, tiek grauta visa sabiedrība - arī citi sāk dzīvot uz pusslodzi. Ojārs Vācietis jau jaunībā apprecējās ar dzejnieci Ludmilu Azarovu; viņam ir dēls Žanis Vācietis. 15 dienas pēc lielās 50 gadu jubilejas, 1983. gada 28. novembrī atskan sēru vēsts - Dzejnieks ir miris... Vācietis apglabāts Carnikavas kapos. |