"Atceros, kā gājām uz viņa pagrabiņu, kur kurējās mazs kamīniņš. Sprakšķēja ogles, un viņš mums lasīja priekšā savus dzejoļus, kuri tolaik nekur nebija publicēti. Sarunas ar Ojāru nekad nebija ikdienišķas un sadzīviskas, tām vienmēr bija filozofiska ievirze. Lai atklātu savu dvēseli, Ojārs labprāt iedzēra kādu glāzīti konjaka un tad savās atklāsmēs kļuva spārnots un romantisks."

"Viņš cīnījās. Tāds bija viņa temperaments. Viņš sev atbalstu neprasīja. Palīdzēju viņam gatavot tulkojumus krievu valodā, bet tolaik Maskavas redaktori daudzus viņa darbus atraidīja - ja tos nodrukātu, redaktori paliktu bez darba. Protams, Ojārs to ļoti pārdzīvoja. Viņš bija spītīgs, neaprēķināms, dzīvoja, kā mācēja un kā gribēja. Tāpēc - vārda vistiešākajā nozīmē - viņš sevi sadedzināja. Pēdējo reizi viņu redzēju 50 gadu jubilejā - jau varēja just, ka tās ir atvadas. Pat sejā varēja manīt, ka viņš sevi iztērējis. Taču tas bija dzejnieka cienīgi... Zinu, ka palicis daudz no viņa, un zinu,ka man būs vēl daudz atklājumu."

"Viņa mājās vienmēr svinējām grāmatu iznākšanu. Tolaik honorārs par vienu grāmatu bija pietiekami liels - pat automašīnas vērtībā. Man kā jaunākajam mūsu kompānijā bija jāskrien pakaļ konjakam. Tas nemaksāja dārgi, bet to viegli nevarēja dabūt. Ojārs man iedeva naudu taksim un es braucu uz "Saktu", kur par septiņiem rubļiem varēja nopirkt konjaku kopā ar linu galdautu un kādu neejošu dzejas grāmatu. Citreiz viņš mēdza nakts laikā man piezvanīt un lasīt dzeju... Ojārs nekad netaupīja un nekrāja naudu. Honorāru dienās viņš bieži devās uz Spilves lidostas kafejnīcu un mēdza uzsaukt tostu katrai lidmašīnai, kas pacēlās. Tolaik tās lidoja bieži - arī uz Liepāju un Daugavpili.
Ojārs mēdza būt tiešs. Reiz, kad par godu Uzvaras dienai devāmies uz Latgali, viņš Arvīdam Grigulim, kurš pie krūtīm bija piespraudis visus iespējamos ordeņus, teica: "Tu izskaties kā no suņu izstādes iznācis!" Grigulis ļoti cienīja Vācieti, tāpēc tikai piebilda: "Jā, ir gan par smagu.""

"Ja Ojārs sūta kādu signālu, tas ir jāatšifrē. Tagad jūtos smagi, jo šie divdesmit gadi kopš viņa aiziešanas nav pagājuši vienkārši. Šķiet, ka viņš nepārtraukti sūta man vēstules, sarunājas. Viņš IR starp mums. Ojārs Vācietis reti rakstīja veltījumu dzejoļus. Ja kaut kas ir veltīts man, to sajūtu un uzminu... Nevaru apgalvot, ka es viņu pazinu pilnībā. Cilvēks jau pat sevi līdz galam nepazīst. Man viņā patika vīrišķība un talanta pievilkšanas spēks. Ojārs bija ne tikai apdāvināts dzejnieks, viņš arī talantīgi gleznoja, zīmēja, dziedāja. Viņš skatījās uz pasauli citādi."

"Ar Vācieti satikos Benjamiņu namā neilgi pirms viņa 50. dzimšanas dienas. Parunājāmies tikai piecas minūtes, bet jutos tā, it kā mani pievilktu magnēts. Viņa labsirdīgās acis mani suģestēja. Pēc dzejnieka aiziešanas citā saulē šā skatiena iedvesmots, iestudēju divus televīzijas uzvedumus: "Poēmu balsij bez pavadījuma" un "Vadoņa augšāmcelšanos""

"Ojārs bija cilvēks, kas nerunāja neko lieku. Domāju - ar viņu sapratne nāca caur daudzpunktiem. Ojārs bija cilvēks, kurš spēja sarunāties morzes tempā. Tas pats ir viņa dzejā."