| Tēma Cilvēka atbildība sevis un nākamības priekšā Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā Zibens pareizrakstība (1980.).
Ikdienā dzīvojot savu ierasto dzīvi, mēs parasti neaizdomājamies par to, kādas sekas var radīt pavisam ikdienišķas un pierastas lietas, kuras ir ap mums; mēs tās pērkam, lietojam, dažkārt arī izmetam, parasti pat neiedomājoties par to, ka, iespējams, ilgi tā vairs nevarēs.Pēdējo 10 gadu laikā aizvien plašāk attīstījies mežu bizness, cilvēki mežus izcērt aizvien lielākos apjomos, nepilnīgi tos atjauno, tāpēc nevajadzēs nemaz tik ilgu laiku, lai varētu pienākt tā diena, kad gluži kā Vācieša dzejolī Es stādu koku
(..) tālais pēctecis
tik vien vairs pajautās:
Kas tas ir koks?
Ir jau labi, dzīvot, nedomājot par to, kā būs rīt. Ir jau labi
Labi ir šodien, varbūt labi būs rīt, bet vai tikpat labi būs parīt, pēc nedēļas, mēneša, gada vai gadu simteņa?
Ja ej no uguns prom, tad nodzēs.
Es tagad stāvu viens un mēms
(..)
Un, īslaicīgi nagus apsildījis,
Tu atkal aizmirsīsi dzēst. tā O. Vācietis cilvēka vieglprātību un tuvredzību skaidro dzejolī Ja ej no uguns prom, tad nodzēs. Manuprāt pilngadībai nevajadzētu sākties kādā noteiktā datumā 18. vai 21. dzimšanas dienā. Tai vajadzētu sākties tajā dienā, kad cilvēks iemācītos novērtēt savas rīcības iespējamās sekas un būt objektīvs, novērtējot iespējamos ieguvumus un zaudējumus, kādi radīsies, īstenojot nodomu. Par nelaimi sev, mēs to nemākam, vai arī negribam mācēt, ja tas ir izdevīgi. Dzejolī Cilvēks minēta kāda atziņa, kura arī man liekas ļoti tuva jau ilgāku laiku:
Man kauns,
ka es cilvēks
pārējā dzīvā vidū
jau kļūstu lamu vārds.
Ēzelis lamā ēzeli:
Cilvēk,
ko negriez ceļu!
(..)
Bet, atskaitot cilvēku,
Neviens dzīvs
nelamājas.
Reizēm tik tiešām nevar saprast, kāds labums ir no visegoistiskākajām būtnēm uz zemes ne cilvēkiem. Viss, ko cilvēks ir radījis, ir viņa paša labad, cilvēks ir tas, kurš patērē resursus, nedodot pretī neko. Varbūt kāds jautās kā tad tā? Ir taču tik daudz dažādu vides aktīvistu, fondu, kas nodarbojas ar savvaļas dzīvnieku aizsardzību, un tā tālāk. BET ja nebūtu cilvēku, lielās pandas, visticamāk, nemaz nevajadzētu glābt, jo viņām būtu bambuss, no kura pārtikt. Tāpat ir ar visu pārējo. Stādot mežu, protams, tiek veikts labs darbs, bet netiek veikts nekas jauns un nebijis vienkārši tiek atjaunots kādreiz bijušais un pašu rokām postītais.
Un tā nu es nonācu līdz dzejolim Ja cilvēks ir cilvēks, kurā bez zemteksta, jau pirmajā pantā ir pateikts:
Ja cilvēks ir cilvēks,
tad viņš ir nots,
no tās vietas, ko ieņems,
ir atkarīgs,
ko dziedās bērni,
putni
un lielgabali.
Tas tikai vēlreiz pierāda katram sīkumam ir liela nozīme. Cilvēks, nodzīvojot savu dzīvi uz pusslodzi, iespējams, kādam citam liks dzīvot divreiz intensīvāk, gūt lielāku pieredzi, ko tad arī koncentrētākā veidā nodos tālāk. Lai dziedātu putni un nevis lielgabali.
Protams, ir jau vieglāk nedomāt par rītdienu un dzīvot tikai tagadnei un pagātnē. Iespējams, ka tā ir vieglāk. Ir vieglāk, jo darīt lietas pareizi vienmēr ir grūtāk. Tomēr domājot par rītdienu un nākamību, nevajag censties nodot visu gatavu. Jo tas vairs nebūtu interesanti. Bet ja cilvēkam kaut kas liekas neinteresants, viņš to ignorē. Un pieredze būs vējā. Rītdienas cilvēkus rīt vajadzēs pieskatīt. Lai parīt viņi varētu pieskatīt citus. Bet sen jau zināms ir fakts, ka lai pieskatītu kādu, vajag atbildīgu cilvēku. Cilvēku, kurš var pateikt Es zinu, ko daru, un kādas sekas tam būs. Un es zinu, ar ko riskēju, ja man nebūs taisnība.
|
