Tad nu tā...

Sākšu visu no paša sākuma. Kāpēc lidoju? Da vienkārši – prikola pēc. Atnāca piedāvājums par 28 latiem aizlidot uz Liverpūli. No sākuma pat īsti neapsvēru šo piedāvājumu, bet tad kopā ar koju biedru no Igaunijas, ar kuru kopā visa Rīga ir izstaigāta krustu šķērsu, izdomājām braukt. Meitenes nolēmām līdzi neņemt - es tāpēc, ka nebija nekādas skaidrības, kas un kā (un viņa pati arī nemaz tik ļoti braukt negribēja), viņš tāpēc, ka meitene ir nepilsone.
Lai nu kā, aizpildījām anketiņu, es viņam pārskaitīju 28 latus un viss varēja sākties. Nemaksājām ar manu kredītkarti tikai tāpēc, ka būtu jāmaksā komisijas maksa gandrīz 2 lati par cilvēku.

Anketiņā bija jānorāda mistisks CVV numurs. Uz manas kredītkartes tāds bija, uz debetkartēm – nea. Ejam uz Hansabanku, rādām karti darbiniecei, prasām ko darīt un vai vispār uz debetkartēm tāds numurs ir. Šī saka, ka jābūt. Mēs pretī uz galda izklājam 6 debetkartes – 5 Latvijas un vienu Igaunijas. Visa Electron un Maestro kartes. Ne uz vienas nav tā sasodītā numura. Šī tik bola acis. Nu po. Nerakstīsim to CVV.
Fakss aizsūtīts, bet tad pēkšņi viens „zinātājs” ņēmās ieskaidrot, ka esot bijis obligāti vajadzīgs, utt... Karoče – ka mēs nelidosim. Samierināmies ar domu, jau mazliet patērējam naudiņu, etc...
Un tad pēc vērienīgas Artemi (mans igauņu draugs un ceļabiedrs) 19.ās (AHA!) dzimšanas dienas svinēšanas (pieskaršos tikai absintam un Pulkvedim no visiem tās nakts notikumiem, par pārējo lai vēsture paklusē...), kad 3os naktī gājām uz kojām viņš izdomāja pārbaudīt mailu... UN... IR!!! Lidojam! No priekiem aizgājām garām kojām un 3h vienkārši vazājāmies pa tukšo Rīgu. :D
Tālākais jau bija maza ceļojuma plāna sastādīšana. Tika iepirkta karte un meklētas izklaides iespējas. Bija skaidrs, ka tur uz vietas mēs nenakšņosim, un ka būs naktis kaut kur jāpavada, negulēs tak parkā uz soliņa. Pavisam mums bija paredzēts tur pavadīt 2 naktis. Tā kā izlidošana bija paredzēta 7os pēc turienes laika, attiecīgi reģistrācijas sākums 5os, bija daudzmaz skaidrs, ka vienu nakti varēsim pavadīt lidostā.
Apdomājām visu nepieciešamāko ko ņemt līdzi. No paikas paņēmu līdzi kaut kādas ķīmiskās sausās zupas, tas arī viss.
The day before...
Izlidošana bija nolikta uz otrdienu. Pirmdienas rītā man vajadzēja braukt no mājām uz Rīgu. Kā parasti īsi pirms sešiem pamostos... un jūtu ka nav labi. Temperatūra droši vien kaut kur pie 39, uz kājām neturos, pašam slikti, acis atkal tumst, neko neredzu. Slikti. Jau pēc 24 stundām jābūt izlidošanas gatavībā. Bet nu vakarā tomēr ar visu temperatūru atbraucu uz Rīgu. Atpakaļceļa nav. (Ja nu no rīta būtu tāpat kā pirmdien, tad laikam tomēr nelidotu)
Samainu valūtu, līdzi vēl ņemu arī savu VISA un vēl vienu debetkarti.
Nopērku pēdējos sīkumus. Aizņemos fotoaparātam rezerves bateriju. Savācu somu. Salieku zāles, vēl visādus štruntus. Viss it kā ir.
Izlidojam.

Nu, nekas sevišķs. Aizbraucam uz lidostu, reģistrācijā esam paši pirmie Satiekam paziņas, papļāpājam. Artemi iziet robežkontroli, pēc 7 minūšu kratīšanas un naža konfiskācijas arī es. Pirms mums vienam atņēma granātas maketu :D
Sagaidām lidmašīnu. Skatāmies – pie mūsu sestajiem vārtiem piestājusi lidmašīna. 737ais. Značit mūsu. Atlido RYANAIR, pasažieri izkāpj, un pa lidlauku skrien uz lidostu. Tad laiž mūs. Ejam. Ieejam tanī 737ajā un mūs dzen atpakaļ – jākāpj lejā un jāiet uz to pašu lidmašīnu, kas atlidoja. Fun.

Traps baigi ļodzīgs. Sasēžamies. Man tā bija pirmā reize samaļotā. Vietas apmēram tikpat daudz kā autobusā, vienīgi sēdekļi gan ērtāki. Nepaiet ilgs laiks un braucam uz skrejceļa galu. Aizbraucam, pagriežamies, apstājamies un... Turbīnas pārslēdzas reaktīvajā režīmā, īss ieskrējiens un uz zemes vairs paliek tikai spārnu ēnas. Lidmašīna strauji uzņem augstumu, bet vienā brīdī sāk likties, ka tūlīt kritīsim atpakaļ – paātrinājums vai nu samazinās, vai kļūst mazāk jūtams (ticamāks otrais variants) un sajūta tāda kā GTA, kad lidmašīna, lidojot taisni uz augšu, noslāpst. Un taisni tajā brīdī vēl šī ņem un taisa asu pagriezienu :D izjūtas labas, ticiet man, it īpaši pirmajā reizē.

Nepaiet ne 3 stundas, kad nolaižamies. Atkal pa to pašu ļodzīgo trapu (trepītēm) izkāpjam, un pa lidlauku teciņiem uz lidostu. Pasu kontrole – vienkārši ģeniāla. Garāmejot parādu pasi, to pat neizlasa, tik pamāj ar galvu. Un VISS. Esam Anglijā.



Turpinājums un lielākas bildes sekos!